Kapēc?

Šodien biju pie bijušās klases audzinātājas, viņa ir filosofijas skolotāja. Tā kā man iekš to augsto skol' ir šis priekšmets, es vērsos pēc palīdzības pie viņas. Ja godīgi, šī saruna, apmēram 2as stundas, man liekas skatīties uz filosofijas jēdzienu daudz savādāk, bet par ko es gribēju runāt. Man bija interesants uzdevums jāveic, jāanalizē teksts, interesants teksts un tur bija divi pretstati - materiāls un garīgs...
Kurš esmu es? Esmu materiālists vai "garīgais" cilvēks? Zinājāt, ka to, kurš būsim, mēs nevaram ietekmēt - to ietekmē ģenētiksās sakritības, JĀ, to ietekmē vecāki. Tātad - tas ir mūsu liektenis būt garīgajam vai materiālistam. Lai kā es negribētu, bet man tomēr nākas atzīt, ka esmu MATERIĀLISTS, bet es to neuzskatu par kko nosodošu, tā ir mana dzīve un es par to lepojos. Zinājāt, ka ir uzskats, ka dzīve ir tikai iegansts padziļinātām pārdomām? Pasaules dzīve rit savu gaitu, un to nevar ietekmēt neviens, pat mēs, tādēļ rodas jautājums - KĀDĒĻ MĒS DZĪVOJAM???
Arvien vairāk saprotu, ka mēs cilvēki tikai esam sabojājuši PASAULES DZĪVI, to piesārņojot, demolējot un iejaucoties tur, kur nav vajadzības iejaukties. Žēl, bet mēs to nespējam mainīt, mēs tikai izdzīvojam savus likteņus...

P.S. Es uzskatu, ka likteni, ja gribi vari izmainīt...

Draugi, kas pieviļ...

Lai izdzīvotu ir nepieciešamas tikai 3 lietas: ģimene, draugi un nauda. Bez šīm lietām gribēdami mēs nespējam izdzīvot. Šodien es gribētu kko uzrakstīt par draugiem, nu labāk teikt par draugiem, kas pārvēršas par nedraugiem or drauga statusu nomaiņa uz PAZIŅA(atvasināts no draugiem.lv). Ar šo EMUĀRU centīšos izpalīdzēt kādam draugam, es ceru, ka nākotnē labam draugam.
Situācijas, kad jūtamies pievilti ir diezgan daudz. Mūs pieviļ gan ģimene, kas varbūt mūs neatbalsta vajadzīgajā brīdī, gan priekšnieks, kas neizmaksā mums algu vai tikai vnk atlaiž, bet, manuprāt, sāpīgākais ir izjust to, kā tevi pieviļ draugi, labi draugi.
Draugi, kas pieviļ ir suga, tā ir suga, kas jāiznīcina, kas varbūt pat jāved ekskursijā uz kādu no mūsu aukstajiem poliem. Psiholoģijā mācījos, ka mums katram ir tāda kā privātā zona, kurā uzreiz nevienu neielaižam. Tos, kuri tur iekļūst mēs mēdzam dēvēt par draugiem. Tie, kuri ir tuvāk jau intīmajai zonai ir saucamie BEST FRIENDS, paši nozīmīgākie mums - uz tiem mēs varam paļauties, mēs viņiem uzticamies, stāstām savas dzīves, gan privātās, gan ne tik privātās, problēmas.
Iedomājies - tavs BEST FRENDS, kuram tu uztici noslēpumus, te pēkšņi sāk stāstīt visiem, to ko tu esi viņam stāstīji(s/use). Piemēram, ka tavs puisis or draudzene saka, ka tu seksa laikā esi sūdīgs, ka nespēj gūt baudu no tevis. To pēkšņi uzzina visi, visa plašā jauniešu auditorija, kas tevi iznīcina ar saviem vārdiem, ar skatieniem un uzvedību... Draugs tevi pieviļ. Bet ne par to ir stāsts - stāsts ir par to, ko darīt, kad tu esi pievilt(s/a)?
Zinātnieki par to vēl strīdās - meklēt jaunus draugus or noslēgties sevī un nevienu sev vairs nelaist klāt, nevienu, nevienu. Es kā students, kā dzīves praktiķis visiem no sirds iesaku, nekad nenoslēgties sevī, nekad. Kapēc?

1. Tu zaudē sabiedrības uzmanību. Tu ar nevienu nekontaktēsies, līdz ar to, citi tevi uzskatīs par jocīgu un darīs to pašu.
2. Tu zaudē izaugsmes iespējas, jo ļoti bieži tieši pateicoties draugiem tu kāp pa savām karjeras kāpnēm
3. Dzīve nav rožu dārzs - noslēdzoties sevī, tu tikai iznīcini sevi. Kā dzīvot ir labāk - lai tevi iznīcina kāds cits or tu pats?

Jā, kontaktējamies, veidojam savstarpējās attiecības, kļūstam par draugiem, jo draugu nekad nevar būt par daudz, jo vairāk tev draugu, jo sabiedriskāks tu esi. Piemēram, man te daži saka - kam tev draugos tie 700 cilvēki - tas tādēļ, ka man tā privātā zona ir liela, es daudzus tur ielaižu un pieņemu, un par katru jūtos savā ziņā atbildīgs. Protams, ja draugs tevi pieviļ, varbūt traucē tev dzīvot, labāk ir izvēlēties kādu citu viņa vietā, jo tikai tu esi atbildīgs par savu dzīvi - un ja tu viņu gribi dzīvot skaisti, forši un jautri, tad varbūt izvēlies to radikāko soli un izmet kādu no savas privātās zonas, lai tev pašam paliek vairāk gaisa un vēlme dzīvot.

Paldies, ar jums šovakar bija Artūrs. Ceru, ka mani murgi jums sapņos nerādīsies. Nākošreiz apsolos uzrakstīt kko interesantāku, piemēram, par to, kādu iespaidu uz vīrieti atstāj sieviešu krūšu izmēra lielums! ;)

Dzīve bez apstājas....

Eh, mans pirmais, tā saucamais EMUĀRS. Jā, tā bija viena meitene, kas mani uz šito iedrošināja, un ja godīgi, esmu viņai pateicīgs! ;) Es te sēžu un rakstu, rakstu ar baudu, rakstu to, kas man ir uz sirds un es nedomāju vai tas būs par garu vai par īsu, bet ne par to ir šis stāsts.
Skatījos Koru karus, un tur Igo dzīedāja dziesmu "Dzīve bez apstājas", bet es klausoties šo dziesmu apstājos, neko nedarīju, bet tikai domāju, domāju par to, cik pareizi es daru lietas, es domāju par sekām, bet kapēc? Izpatikt citiem un kkādā veidā pielīst jau var visādi, bet es to negribu, tādēļ es sev atbildēju, ka to es daru sev, tikai un vienīgi. Jā, nekas jauns, bet nozīmīgs... Kā tautā saka, lābāk ātrāk nonāc pie šīs atklāsmes, nekā nekad! :D
Ā, nobeigumā es gribēju teikt, ka šis nebūs mans pēdējais EMUĀRS (diezgan šausmīgs vārds), būs vēl un citi būs daudz sakarīgāki! :D Un, dzīvojam sev, nevis priekš citiem, jo ja tu dzīvo citiem, tu pazaudē kko no sevis. Paldies par uzmanību, līdz citam vakaram.

Artūrs