Mācība uz mūžu...

Ļoti bieži un ļoti daudz ļaužu man vaicā kāpēc es visu laiku smaidu, kāpēc no manas sejas nepazūd smaids? Tad nu atbildu - kāpēc, lai nesmaidītu, jo pietiek Pasaulē īgnu cilvēku, vajag arī smaidīgus, taču tas tieši nav to, ko domāju...

Reiz ļoti labi pazinu kādu cilvēku, gudru, inteliģentu un skaistu cilvēku. Neteikšu, ka tagad nepazīstu, bet mēs esam atsvešinājušies - vairs nav sarunu, vairs nav tikšanos, vairs nav smieklu.

Smaidam ir ļoti daudz nozīmes - ar smaida palīdzību mēs izrādām emocijas, pateicamies, izsakām sarkasmu...

Tas cilvēks man atvēra acis un pārliecināja mani, ka smaidam ir arī viena ļoti laba nozīme, lieta, nezinu kā lai citādi to pasaka - smaids ārstē mūs cilvēkus. Sākumā to bija grūti pieņemt, bet tad patstāvīgi to pielietojot, tas jau kļuva dabiski. Ne jau asaras vai dusmas mums palīdzēs pārdzīvot kādu nelaimi, nevis atriebība pret kaut ko/pret kādu palīdzēs mums pārciest grūtos brīžus. Smaids palīdz iegūt draugus, jo neviens jau neies iepazīties pie kaut kādas īgņas, bet gan pirmo izvēlēsies smaidīgu cilvēku. Smaids atbaida nelaimes (esmu pārliecinājies un garantēju), protams, nelaimes notiek arī ar laimīgiem cilvēkiem, taču tās aizmirstās 100x ātrāk, jo mēs smaidam, līdz ar to draugi smaida, apkārtējie smaida un mums ir pozitīvs garastāvoklis, kas iedvesmo.

Tādēļ draugi smaidam katru dienu, katru mirkli, stundu vai minūti - SMAIDAM ir lielāks spēks nekā Tu spēj iedomāties.

Lauku idille...

Stāsts par kādu bagātu ģimeni kura gribēja parādīt mazajam zēnam cik cilvēki var būt nabadzīgi!

Kādu dienu bagātas ģimenes tēvs aizveda savu dēlu ceļojumā uz laukiem, lai parādītu, cik nabadzīgi var būt cilvēki.
Viņi pavadīja veselu diennakti nabadzīga zemnieka ģimenē.
Kad viņi atgriezās, tēvs jautāja dēlam: “Nu, kā tev ceļojums?”

“Izcili, tēt!”

“Vai tu redzēji, cik cilvēki var būt nabadzīgi?” tēvs jautāja.

“O, jā!”

“Un ko tu uzzināji?"

Dēls atbildēja: “Es redzēju, ka mums ir suns mājās, bet viņiem ir četri. Mums ir baseins, kas sniedzas līdz dārza vidum, viņiem ir upīte, kam nav gala. Mums dārzā ir importētas lampas, viņiem ir zvaigznes. Mūsu iekšējais dārzs sniedzas līdz vārtiem, viņiem pieder viss horizonts”.

Kad mazais zēns beidza, tēvs bija zaudējis valodu.

Viņa dēls piebilda: “Paldies tev, tēt, ka parādīji, cik nabadzīgi mēs esam!

Tas bija ievads, ievads tam kādas man ir sajūtas "iegriežoties" mājās kādā nedēļas nogalē. Šis mazais puika var teikt, ka izrauj vārdus man no mutes, pasaka visu priekšā. Pilsētniekiem, ar to es domāju rīdziniekus (nekā personīga + ir izņēmumi) to nesaprast.

RĪGA- haoss, steiga, ļoti bieži īgnu cilvēku portreti veras uz tevi sabiedriskajā transportā, slāviskie akcenti uz katra stūra, tas nomāc, kaut arī Rīga ir "pilna" ar izklaides iespējām. Protams, kas kuram izklaide - vienam izklaide ir katru nedēļu 4dien un 5dien iet uz klubu, citam izklaide ir kino, teātris, māksla, Vecrīgas ieliņu apgaita. Neteiktu, ka Rīgā nevarētu atrast lietas priekš sirds, taču tad ir jāgaida vasara, vismaz man.

Bet biju mājās šajā nedēļas nogalē - tā ir bauda, kad tu vari izārdīties pa sniegiem ar savu suni, tā ir bauda tīrīt sniegu, tā ir bauda izbaudīt klusumu. Piemēram, šorīt ejot uz autobusu, lai brauktu uz Rīgu, bija patīkami silts laiks, vējš bija pamatīgs, līdz ar to radīja trokšņus. Ja es būtu August Rush, tad noteikti šīs skaņas būtu par pamatu manai simfonijai. Tas, ka koku zari viens ar otru kaujas, sniega virpuļu bļāvieni pēc palīdzības, kāda klejojoša kucēna žēlie kaucieni pēc saimnieka, tas viss mani pavadīja pa ceļam uz autobusa pieturu. Šur tur pavīdēja arī sētnieka sniega lāpstas rupjā balss, taču varonis bija klusums, kas diriģēja šo orķestri...

Lai cik cilvēki varbūt laukos būtu nabadzīgi, salīdzinot ar pilsētniekiem, taču viņiem ne tikai pieder dabas dāvātās simfonijas skaņas, bet arī daudz kas vairāk, kaut kas tāds, ko nevar vārdos aprakstīt...

Laimei vajag tik maz...

Šoreiz es nerunāšu par to, ka uzsnieg sniegs un mazie bērni priecājās, nerunāšu par to, ka kāds atzīstas mīlestībā vai saka JĀ vārdu. Tās lietas ir pārāk dziļas, pārāk jūtīgas - tur var runāt stundām ilgi, bet man tam nav ne laika, ne vēlmes.

Es runāšu par 0.50Ls - tieši tā, par PIECDESMIT santīmiem. Šodien iegāju Ziepniekkalna RIMI veikalā uz Vienības gatves. Es jau kādu laiku esmu ievērojis, ka tajā rimčikā patstāvīgi "mitinās" tāds viens onkulis, pēc skata bezpajumtnieks, ož arī nelāgi, ar garu, nekoptu bārdu, bet ļoti labsirdīgām acīm... Jau iepriekš biju viņu ievērojis un vēlējies iedot pāris kapeikas, taču vienmēr kaut kas mani atturēja. Šodien ejot iekšā veikalā - nospriedu, ka šī būs īsta diena! Izdarījis ikdienišķos pirkumus, iztīrīju visu savu maku, paņēmu saujā visu naudu un gāju uz izeju. Ieskatījos onkam acīs, pasniedzu savu roku un tur iebēru visu, kas man bija atlicis - tik laimes pilnas, pateicīgas acis sen nebiju redzējis. Man vienalga vai viņš to naudu iztērēs kādā kandžas pudelē, cigaretē, labākajā gadījumā nopirks sev pārtikas devu 3 dienām, taču tas prieks, laime, kas no viņa staroja...

Zinu, ka visi nav tādi - centrā, pie ORIGO, tirgū vai tuneļos... Saprotu, ka tiem cilvēkiem arī ir nepieciešama palīdzība, bet šis onkulis... Es viņam palīdzēšu arī turpmāk, galvenais, ka tas PALDIES, ko viņš man dod pretī ir no sirds.

Laiks iet un mēs viņam ejam līdz

Noteikti visi esat ievērojuši, ka mainoties gadalaikiem mainās arī lapu koku stadijas - tie dzen pumpurus pavasarī, lutina ar kuplajām lapotnēm vasarā, iepriecina dvēseli ar harmoniskajām krāsām rudenī, bet ziemā tie vienkārši atpūšas. Ar cilvēku ir mazliet sarežģītāk - viņam ne tikai katram gadalaikam ir sava garderobe, bet viņam ir arī galva uz pleciem, viņam ir sirds, līdz ar to arī sajūtu gammu kopums.

Noteikti, kad bijāt mazi ķipari, ievērojāt, ka omes katrā dzimšanas dienā rausta tevi aiz vaigiem un kladzina: "Oi, cik tu mums brašs puika. Cik tu liels, laikam daudz ēd." Jā, laikam ejot mēs augām lieli gan augumā, dažkārt arī platumā, nācās mainīt apakšveļu, meitenēm lielākais posts, kad krūtis auga plašumos, bet tas tā. Augumu un platumu, gadiem ejot mēs ievērojam, bet par to, ko un kā LAIKS ar mums pašiem izrīkojas, to mēs pamanām??? Noteikti neesat pamanījuši, ka rotaļmašīnītes ir nomainījušas bumeri, auģiki, opeļi. Atceraties meitenes to, ka jūs visādos košos tērpos ģērbāt lelles? Tagad to jūs darāt pašas ar sevi. Vai kādreiz aizdomājāmies par to, ka tās meitenes, kuras raustījām aiz bizēm, vēlāk mums tik ļoti patiks, tik ļoti, ka pamosties no rīta blakus viņai 1/2h skatīsies sejā kā viņa guļ, sabučosi un iesi uztaisīt brokastis? Laiks jeb dzīve mūs maina nemanot, jo katru dienu tas iegūtās informācijas krikumiņš mūs izmaina uz labo puisi, vai gluži pretēji samaitā.

Dzīve ir viltīgāka nekā mēs domājam, viņa mums piedāvā daudz un dažādu lietu, pārbaudījumu arī uzdevumu. Katrs uz šiem izaicinājumiem skatās no savu skatu punkta, līdz ar to tas mūs kā cilvēkus arī padara atšķirīgus, tādēļ pārdomājam un rīkojamies uzmanīgi, jo mēs paši veiojam sevi kā personības, nevis dzīve.