Ziemassvētku noskaņa ir klāt...

Lai, cik jocīgi neliktos, es Ziemassvētkus nesaistu ar ziemu. Jocīgi ne? Man ir tā, ka ziema man asiocējas ar Ziemasvētkiem, nevis Ziemassvētki ar ziemu. Kāpēc? Ziemassvētki man ir kkas īpāš, tāda kā pirmā mīlestība, bet šī mīlestība vēl pastāv un ar katru gadu pieaug! Katru gadu gaidu šos svētkus - bērnībā gaidīju dāvanu dēļ, bet tagad, tagad Ziemassvētkiem ir pavisam cita nokrāsa. Tie man ir īstāki ģimenes svētki, svētki sirdij un sirdspriekam. Tu vnk sēdi ar pīrāgu, kuram abi gali apdeguši, rokās, skaties uz EGLĪTI un klausies Ziemassvētku stāstu (parasti tas ir Viens pats mājās :D). Jā, tas bija ievadiņš, prātojums, par to, kas šie svētki ir man.

Beidzot, es jau zināju, ka viņa nekur nepaliks, ir klāt svētku noskaņa, Ziemassvētku noskaņa manā sirdī un prātā. Šodien man viņa parādījās, kad Turībā 9.00 dziedājām Ziemassvētku dziesmiņu. Tā bija tik jauka, skanīga, sirsnīga - dziedāju un sajutos kā Ziemassvētku priekšvakarā. Visa diena pagāja pacilātā noskaņojumā, pat angļu valodas ieskaitē gāja SUPER! :D Bet ar to nebija gana, es gribēju šo svētku noskaņu radīt arī citiem un izdomāju, ka jācep piparkūkas! Jā, piparkūkas!!! Es un krustmāte izcepām, tagad dzīvoklī virmo piparkūku un karstā dzēriena smarža, kas tik ļoti atgādina Ziemassvētkus. Iestājas nostaļģija.... Atceros pāgājušo gadu, kad ar mazo brāli (zināmās aprindās sauksim viņu par Mārci) devāmies meklēt ziemassvētku eglīti. Tas bija kkas savādāks un patīkamāks nekā tikai eglītes meklēšana. Šogad noteikti to atkārtosim! :)) Eh, cik forša ir tā sajūta, kad sesija tuvojas beigām, bet nāk Ziemassvētki. Feini ne? :)) Ā, jums dažiem sesija nemaz vēl nava un šogad nebūs! :D Ceru, ka es jūsu mājās ar savu necilo rakstiņu ienesu Ziemassvētku noskaņu un Jūs rīt izcepsiet pirmo piparkūku pannu! :)) Priecīgu nu jau aizgājušo pirmo adventi un sirsnīgu arī otro. :*

Ziema - skats no malas

Heisā visiem, kas mani lasa regulāri un sveiki arī tiem, kas mani lasa pirmo reizi! :) Biju pazudis no aprites, vnk nebija, ko uzrakstīt, jo parasti es rakstu ar kkādu domu, bet man nebija MĒRĶA, nebija nekas, ko jums teikt, bet tagad ir un es jums teikšu - ZIEMA SUCKS.
Zinu, ka tūlīt man virsū leks un bļaus, ka ziema ir SUPER, zima ir inča utt., bet NĒ. Es jums varu vienkārši izskaidrot.

1. Ziema, ir galīgi neforša priekš mums, priekš autovadītājiem. Jāmaina riepas, slideni ceļi, valsts iestādes, kas atbildīgas par ceļiem uzliek visam mīksto, avārijas pila jūra, cilvēki cieš, mašīnas cieš. Naudas cilvēkiem, lai savus braucamos savestu kārtība nav, visi tagad brauks ar autobusiem, kuru cenas ir uzskrūvētas tik lielas, ka izdevīgāk pat ir braukt ar mašīnu, bet es tak aizmirsu, mašīna ir beigta, un tas tās "foršās" ziemas dēļ. Arī pats izjutu šito dranķību. &dien, kad vija sexīgā vētra, uz Rīgu braucu ar vidējo ātrumu 60km/h, ceļi netīrīti, izjūtas, kuras nevienam nenovēlu, arī mani piemeklēja. Pilnam komplekta trūka stāvvieta blakus kādam BUMERAM, kurš atradās vienā no daudzajiem grāvjiem.
2. Ziema vnk iespārda ar to, ka viņa ir psc ziemīga. Nepietiek ar to, ka vienu dienu viņa ir pretīgi sniegota un cilvēks ārā no mājas netiek, bet tad viņa ir pretīga ar to, ka ir slapja, silta un velns zin kāda. Ziema silta, bet istabā, tie ĀPŠI, kas kurina laikam nesaprot, kas notiek manā istabā. Manā istabā ir žāvētava (ja jums vai sausas drēbes 2.5h, tad droši nesiet pie manis, manā istabā ižūs pat vēl ātrāk. Naktī cepos ārā, segas man nav, bet vismaz Europen Hit Radio mani fonā izklaidē un reizē atvēsina.... (love)
3. Kam ir vajadzīga ziema? Man jau tok nava, jo slidot, slēpot, snovot un vēl kkādas tur inčas nodarbes neiet pie sirds. Tādēļ es ceru uz globālo sasilšanu, kad būs silti un varēs dzenāt futbola bumbu vai vnk zvilnēt pludmalē un sauļoties.

Labi, esmu Ziemu nolicis pilnīgi, visi mani tagad galinās nost, dedzinās uz sārta, kodīs šur un tur, bet baigās pat nezināšukur nav iekosts. Bet mīlīši mani, tas jau nebija tas, ko es gribēju teikt, tas bija tikai IEVADS! :D :D

Ziemas MAN, un es domāju mums visiem saistās ar ZIEMASSVĒTKIEM. Ar ģimenes svētkiem, ar pīrāgu smaržu, ar svecīšu gaišumu, eglītes košumu, sirds mīļumu un labiem darbiem. Ziemassvētki ir svētki,kurus es gaidu ar vislielāko nepacietību, jo tie ir svētki, kurus es izbaudu, kurus es izjūtu no visas sirds. Šogad braukšu labdarības akcijas braucienā uz bērnunamu un tur es redzēšu, kā bērni uz pasauli skatās citām acīm, ar mirdzošām acīm, ar acīm, kas svētkus gaida katru dienu. Mēs viņiem palīdzēsim izjust svētkus vēl jaukāk... Ceru arī uz jūsu, manu draugu atbalstu... Arī jūs varat pielikt roku un padarīt šī bērnunama svētkus gaišākus un prieka pilnākus, kā nekā ZIEMASSVĒTKU laiks ir brīnumu laiks, tā kā tu vari būt daļa no BRĪNUMA.

Uh, dikti gari sanāca, ceru, ka kāds vispār arī izlasīs! :D :D :D :D Tad nu draugi, palīdzēsimarī citiem bērniem, revidējam skaplus, grāmatu plauktus un visu citu, lai palīdzētu citiem bērniem... Ceru uz atsaucību!

Ar cieņu, ARTŪRS.

VIENALDZĪBA = NĀVE

Braucu šorīt uz skolu ar vilcienu, skatījos ārā pa logu un uz kādas sienas bija rakstīts VIENALDZĪBA = NĀVE. Tas man lika aizdomāties un es zināju, ka par šo es šodien kko uzrakstīšu, tad nu es rakstu, jo ir tik daudz, ko teikt, lai JŪS mana dārgā publika nepieļautu šādas kļūdas.
Vientulība ir ļaunākais, kas var būt, tas ir ļaunākais, ko cilvēce ir radījusi. Ticiet man, neviens no mums negribētu būt vientuļš, jo vientulība ir tāds kā nāves sods, sods, kuru neviens nav pelnījis - tā ir ilgstoša, mokoša, sāpju pilna nāve... Jā, vientulība spēj iznīcināt pat visstiprākā rakstura cilvēku... Mūs dzīvus spēj uzturēt netikai ūdens, bet arī apkārtējie cilvēki (ģimene, tuvinieki, draugi, paziņas), kuri mūs mīl, rūpējas par mums vai vnk pazvana un pajautā, kā iet? Ir tik daudz aizgājēji, kuri ir nomiruši vientuļi, nevienam nevajadzīgi, tas nekas, ka viņu kaites nav bijušas ārstējamas vai viņu dzīves veids ir bijis nosodoš, bet varbūt vientulība ir radījusi šīs kaites un slimības???
Lai kā arī nebūtu, es jums visiem no sirds iesaku nekad neatstāt nevienu vientulībā un nejokojiet ar likteni, viņš var jums likt kļūt vientuļiem.... jūs taču to negribat, tādēļ esam atvērti un nebaidamies no jauniem cilvēkiem, kas var kļūt par jūsu draugiem... ;)

Šodien bija pavisam jauka diena... Es kļuvu par Turības Studentu pašpārvaldes Oktobra mēneša aktīvāko biedru. Foršas, pat neaprakstāmas sajūtas - es tiešām nebiju neko tādu gaidījis, bet ir prieks par to, ka manu darbu novērtē un tas liek censties vēl vairāk. Tagad jau gribas goda zīmi par aktīvo darbu novembrī! :D Bet ne par to ir stāsts.
Beidzās sēde, es devos uz vilcienu - bija laiks only 9 minūtes. Bet... izeju ārā, vēl Inga un Ieva (Plūmīšu banda) un tur divi suņi, labradori spēlējās. Viens staigāja gar baseina malu un otrs viņu iegrūda baseinā... Mēs pasmējāmies, bet tad smiekli pārtapa žēlabās - tas suns, kurš iekrita baseinā netika ārā - viņš raudāja savā "valodā" un otrs draudziņš žēlojās, skuma par to, ka iegrūdis draugu nelaimē. Es gribēju palīdzēt, bet man bija bail (es baidos no svešiem suņiem). Es pat izvilku no skolas kkādu kasti, ieliku viņu baseinā, lai šis lec virsū un kāpj ārā no baseina, bet laikam filmas dara savu, sedomājos, ka reksis tur baseinā! :D :D :D
Taču tad notika kkas - es piegāju pie viņa, ieskatījos viņam acīs un sajutu to, ka viņš man saka: "Palīdzi man!" Es to sajutu un izvilku viņu, izvilku viņu ārā. Tad viņš prieka pilns kopā ar draugu skrēja, kā tiko piedzimis.... ;) Forša sajūta tomēr tagad mani pārņem, jūtu, ka Dievs man ir parādā, netikai suņa dēļ, bet arī jākonpensē nokavētais vilciens... :D

Kapēc?

Šodien biju pie bijušās klases audzinātājas, viņa ir filosofijas skolotāja. Tā kā man iekš to augsto skol' ir šis priekšmets, es vērsos pēc palīdzības pie viņas. Ja godīgi, šī saruna, apmēram 2as stundas, man liekas skatīties uz filosofijas jēdzienu daudz savādāk, bet par ko es gribēju runāt. Man bija interesants uzdevums jāveic, jāanalizē teksts, interesants teksts un tur bija divi pretstati - materiāls un garīgs...
Kurš esmu es? Esmu materiālists vai "garīgais" cilvēks? Zinājāt, ka to, kurš būsim, mēs nevaram ietekmēt - to ietekmē ģenētiksās sakritības, JĀ, to ietekmē vecāki. Tātad - tas ir mūsu liektenis būt garīgajam vai materiālistam. Lai kā es negribētu, bet man tomēr nākas atzīt, ka esmu MATERIĀLISTS, bet es to neuzskatu par kko nosodošu, tā ir mana dzīve un es par to lepojos. Zinājāt, ka ir uzskats, ka dzīve ir tikai iegansts padziļinātām pārdomām? Pasaules dzīve rit savu gaitu, un to nevar ietekmēt neviens, pat mēs, tādēļ rodas jautājums - KĀDĒĻ MĒS DZĪVOJAM???
Arvien vairāk saprotu, ka mēs cilvēki tikai esam sabojājuši PASAULES DZĪVI, to piesārņojot, demolējot un iejaucoties tur, kur nav vajadzības iejaukties. Žēl, bet mēs to nespējam mainīt, mēs tikai izdzīvojam savus likteņus...

P.S. Es uzskatu, ka likteni, ja gribi vari izmainīt...

Draugi, kas pieviļ...

Lai izdzīvotu ir nepieciešamas tikai 3 lietas: ģimene, draugi un nauda. Bez šīm lietām gribēdami mēs nespējam izdzīvot. Šodien es gribētu kko uzrakstīt par draugiem, nu labāk teikt par draugiem, kas pārvēršas par nedraugiem or drauga statusu nomaiņa uz PAZIŅA(atvasināts no draugiem.lv). Ar šo EMUĀRU centīšos izpalīdzēt kādam draugam, es ceru, ka nākotnē labam draugam.
Situācijas, kad jūtamies pievilti ir diezgan daudz. Mūs pieviļ gan ģimene, kas varbūt mūs neatbalsta vajadzīgajā brīdī, gan priekšnieks, kas neizmaksā mums algu vai tikai vnk atlaiž, bet, manuprāt, sāpīgākais ir izjust to, kā tevi pieviļ draugi, labi draugi.
Draugi, kas pieviļ ir suga, tā ir suga, kas jāiznīcina, kas varbūt pat jāved ekskursijā uz kādu no mūsu aukstajiem poliem. Psiholoģijā mācījos, ka mums katram ir tāda kā privātā zona, kurā uzreiz nevienu neielaižam. Tos, kuri tur iekļūst mēs mēdzam dēvēt par draugiem. Tie, kuri ir tuvāk jau intīmajai zonai ir saucamie BEST FRIENDS, paši nozīmīgākie mums - uz tiem mēs varam paļauties, mēs viņiem uzticamies, stāstām savas dzīves, gan privātās, gan ne tik privātās, problēmas.
Iedomājies - tavs BEST FRENDS, kuram tu uztici noslēpumus, te pēkšņi sāk stāstīt visiem, to ko tu esi viņam stāstīji(s/use). Piemēram, ka tavs puisis or draudzene saka, ka tu seksa laikā esi sūdīgs, ka nespēj gūt baudu no tevis. To pēkšņi uzzina visi, visa plašā jauniešu auditorija, kas tevi iznīcina ar saviem vārdiem, ar skatieniem un uzvedību... Draugs tevi pieviļ. Bet ne par to ir stāsts - stāsts ir par to, ko darīt, kad tu esi pievilt(s/a)?
Zinātnieki par to vēl strīdās - meklēt jaunus draugus or noslēgties sevī un nevienu sev vairs nelaist klāt, nevienu, nevienu. Es kā students, kā dzīves praktiķis visiem no sirds iesaku, nekad nenoslēgties sevī, nekad. Kapēc?

1. Tu zaudē sabiedrības uzmanību. Tu ar nevienu nekontaktēsies, līdz ar to, citi tevi uzskatīs par jocīgu un darīs to pašu.
2. Tu zaudē izaugsmes iespējas, jo ļoti bieži tieši pateicoties draugiem tu kāp pa savām karjeras kāpnēm
3. Dzīve nav rožu dārzs - noslēdzoties sevī, tu tikai iznīcini sevi. Kā dzīvot ir labāk - lai tevi iznīcina kāds cits or tu pats?

Jā, kontaktējamies, veidojam savstarpējās attiecības, kļūstam par draugiem, jo draugu nekad nevar būt par daudz, jo vairāk tev draugu, jo sabiedriskāks tu esi. Piemēram, man te daži saka - kam tev draugos tie 700 cilvēki - tas tādēļ, ka man tā privātā zona ir liela, es daudzus tur ielaižu un pieņemu, un par katru jūtos savā ziņā atbildīgs. Protams, ja draugs tevi pieviļ, varbūt traucē tev dzīvot, labāk ir izvēlēties kādu citu viņa vietā, jo tikai tu esi atbildīgs par savu dzīvi - un ja tu viņu gribi dzīvot skaisti, forši un jautri, tad varbūt izvēlies to radikāko soli un izmet kādu no savas privātās zonas, lai tev pašam paliek vairāk gaisa un vēlme dzīvot.

Paldies, ar jums šovakar bija Artūrs. Ceru, ka mani murgi jums sapņos nerādīsies. Nākošreiz apsolos uzrakstīt kko interesantāku, piemēram, par to, kādu iespaidu uz vīrieti atstāj sieviešu krūšu izmēra lielums! ;)

Dzīve bez apstājas....

Eh, mans pirmais, tā saucamais EMUĀRS. Jā, tā bija viena meitene, kas mani uz šito iedrošināja, un ja godīgi, esmu viņai pateicīgs! ;) Es te sēžu un rakstu, rakstu ar baudu, rakstu to, kas man ir uz sirds un es nedomāju vai tas būs par garu vai par īsu, bet ne par to ir šis stāsts.
Skatījos Koru karus, un tur Igo dzīedāja dziesmu "Dzīve bez apstājas", bet es klausoties šo dziesmu apstājos, neko nedarīju, bet tikai domāju, domāju par to, cik pareizi es daru lietas, es domāju par sekām, bet kapēc? Izpatikt citiem un kkādā veidā pielīst jau var visādi, bet es to negribu, tādēļ es sev atbildēju, ka to es daru sev, tikai un vienīgi. Jā, nekas jauns, bet nozīmīgs... Kā tautā saka, lābāk ātrāk nonāc pie šīs atklāsmes, nekā nekad! :D
Ā, nobeigumā es gribēju teikt, ka šis nebūs mans pēdējais EMUĀRS (diezgan šausmīgs vārds), būs vēl un citi būs daudz sakarīgāki! :D Un, dzīvojam sev, nevis priekš citiem, jo ja tu dzīvo citiem, tu pazaudē kko no sevis. Paldies par uzmanību, līdz citam vakaram.

Artūrs