svētdiena, 2008. gada 26. oktobris

Dzīve bez apstājas....

Eh, mans pirmais, tā saucamais EMUĀRS. Jā, tā bija viena meitene, kas mani uz šito iedrošināja, un ja godīgi, esmu viņai pateicīgs! ;) Es te sēžu un rakstu, rakstu ar baudu, rakstu to, kas man ir uz sirds un es nedomāju vai tas būs par garu vai par īsu, bet ne par to ir šis stāsts.
Skatījos Koru karus, un tur Igo dzīedāja dziesmu "Dzīve bez apstājas", bet es klausoties šo dziesmu apstājos, neko nedarīju, bet tikai domāju, domāju par to, cik pareizi es daru lietas, es domāju par sekām, bet kapēc? Izpatikt citiem un kkādā veidā pielīst jau var visādi, bet es to negribu, tādēļ es sev atbildēju, ka to es daru sev, tikai un vienīgi. Jā, nekas jauns, bet nozīmīgs... Kā tautā saka, lābāk ātrāk nonāc pie šīs atklāsmes, nekā nekad! :D
Ā, nobeigumā es gribēju teikt, ka šis nebūs mans pēdējais EMUĀRS (diezgan šausmīgs vārds), būs vēl un citi būs daudz sakarīgāki! :D Un, dzīvojam sev, nevis priekš citiem, jo ja tu dzīvo citiem, tu pazaudē kko no sevis. Paldies par uzmanību, līdz citam vakaram.

Artūrs

3 komentāri:

Džo teica...

aaa.. super.. :) :)
Laipni lūdzam!

es arī vēl neesmu pieradusi pie ši šausmīgā vārda! :D

P.S.patiešām - nav vajadzība izpatikt visiem, jo tas tāpat nekad nebūs iespējams :)

Anonīms teica...

Viedi vārdi, brāl!

Anonīms teica...

Te viss ir tik sarežīts :D Man labāk Sviesta cibiņa patīk ^^

Ievīgā