Šodien bija pavisam jauka diena... Es kļuvu par Turības Studentu pašpārvaldes Oktobra mēneša aktīvāko biedru. Foršas, pat neaprakstāmas sajūtas - es tiešām nebiju neko tādu gaidījis, bet ir prieks par to, ka manu darbu novērtē un tas liek censties vēl vairāk. Tagad jau gribas goda zīmi par aktīvo darbu novembrī! :D Bet ne par to ir stāsts.
Beidzās sēde, es devos uz vilcienu - bija laiks only 9 minūtes. Bet... izeju ārā, vēl Inga un Ieva (Plūmīšu banda) un tur divi suņi, labradori spēlējās. Viens staigāja gar baseina malu un otrs viņu iegrūda baseinā... Mēs pasmējāmies, bet tad smiekli pārtapa žēlabās - tas suns, kurš iekrita baseinā netika ārā - viņš raudāja savā "valodā" un otrs draudziņš žēlojās, skuma par to, ka iegrūdis draugu nelaimē. Es gribēju palīdzēt, bet man bija bail (es baidos no svešiem suņiem). Es pat izvilku no skolas kkādu kasti, ieliku viņu baseinā, lai šis lec virsū un kāpj ārā no baseina, bet laikam filmas dara savu, sedomājos, ka reksis tur baseinā! :D :D :D
Taču tad notika kkas - es piegāju pie viņa, ieskatījos viņam acīs un sajutu to, ka viņš man saka: "Palīdzi man!" Es to sajutu un izvilku viņu, izvilku viņu ārā. Tad viņš prieka pilns kopā ar draugu skrēja, kā tiko piedzimis.... ;) Forša sajūta tomēr tagad mani pārņem, jūtu, ka Dievs man ir parādā, netikai suņa dēļ, bet arī jākonpensē nokavētais vilciens... :D