svētdiena, 2011. gada 23. janvāris

Laimei vajag tik maz...

Šoreiz es nerunāšu par to, ka uzsnieg sniegs un mazie bērni priecājās, nerunāšu par to, ka kāds atzīstas mīlestībā vai saka JĀ vārdu. Tās lietas ir pārāk dziļas, pārāk jūtīgas - tur var runāt stundām ilgi, bet man tam nav ne laika, ne vēlmes.
Es runāšu par 0.50Ls - tieši tā, par PIECDESMIT santīmiem. Šodien iegāju Ziepniekkalna RIMI veikalā uz Vienības gatves. Es jau kādu laiku esmu ievērojis, ka tajā rimčikā patstāvīgi "mitinās" tāds viens onkulis, pēc skata bezpajumtnieks, ož arī nelāgi, ar garu, nekoptu bārdu, bet ļoti labsirdīgām acīm... Jau iepriekš biju viņu ievērojis un vēlējies iedot pāris kapeikas, taču vienmēr kaut kas mani atturēja. Šodien ejot iekšā veikalā - nospriedu, ka šī būs īsta diena! Izdarījis ikdienišķos pirkumus, iztīrīju visu savu maku, paņēmu saujā visu naudu un gāju uz izeju. Ieskatījos onkam acīs, pasniedzu savu roku un tur iebēru visu, kas man bija atlicis - tik laimes pilnas, pateicīgas acis sen nebiju redzējis. Man vienalga vai viņš to naudu iztērēs kādā kandžas pudelē, cigaretē, labākajā gadījumā nopirks sev pārtikas devu 3 dienām, taču tas prieks, laime, kas no viņa staroja...
Zinu, ka visi nav tādi - centrā, pie ORIGO, tirgū vai tuneļos... Saprotu, ka tiem cilvēkiem arī ir nepieciešama palīdzība, bet šis onkulis... Es viņam palīdzēšu arī turpmāk, galvenais, ka tas PALDIES, ko viņš man dod pretī ir no sirds.

3 komentāri:

Anonīms teica...

:) malacis

Anonīms teica...

Pozitīvi un galvenais,ka tevī ir tik pacilājošas izjūtas. :)

Anonīms teica...

lasos arī manā sirdī iemirdzējas saules stariņš, :)