Laiks iet un mēs viņam ejam līdz

Noteikti visi esat ievērojuši, ka mainoties gadalaikiem mainās arī lapu koku stadijas - tie dzen pumpurus pavasarī, lutina ar kuplajām lapotnēm vasarā, iepriecina dvēseli ar harmoniskajām krāsām rudenī, bet ziemā tie vienkārši atpūšas. Ar cilvēku ir mazliet sarežģītāk - viņam ne tikai katram gadalaikam ir sava garderobe, bet viņam ir arī galva uz pleciem, viņam ir sirds, līdz ar to arī sajūtu gammu kopums.

Noteikti, kad bijāt mazi ķipari, ievērojāt, ka omes katrā dzimšanas dienā rausta tevi aiz vaigiem un kladzina: "Oi, cik tu mums brašs puika. Cik tu liels, laikam daudz ēd." Jā, laikam ejot mēs augām lieli gan augumā, dažkārt arī platumā, nācās mainīt apakšveļu, meitenēm lielākais posts, kad krūtis auga plašumos, bet tas tā. Augumu un platumu, gadiem ejot mēs ievērojam, bet par to, ko un kā LAIKS ar mums pašiem izrīkojas, to mēs pamanām??? Noteikti neesat pamanījuši, ka rotaļmašīnītes ir nomainījušas bumeri, auģiki, opeļi. Atceraties meitenes to, ka jūs visādos košos tērpos ģērbāt lelles? Tagad to jūs darāt pašas ar sevi. Vai kādreiz aizdomājāmies par to, ka tās meitenes, kuras raustījām aiz bizēm, vēlāk mums tik ļoti patiks, tik ļoti, ka pamosties no rīta blakus viņai 1/2h skatīsies sejā kā viņa guļ, sabučosi un iesi uztaisīt brokastis? Laiks jeb dzīve mūs maina nemanot, jo katru dienu tas iegūtās informācijas krikumiņš mūs izmaina uz labo puisi, vai gluži pretēji samaitā.

Dzīve ir viltīgāka nekā mēs domājam, viņa mums piedāvā daudz un dažādu lietu, pārbaudījumu arī uzdevumu. Katrs uz šiem izaicinājumiem skatās no savu skatu punkta, līdz ar to tas mūs kā cilvēkus arī padara atšķirīgus, tādēļ pārdomājam un rīkojamies uzmanīgi, jo mēs paši veiojam sevi kā personības, nevis dzīve.