Lauku idille...

Stāsts par kādu bagātu ģimeni kura gribēja parādīt mazajam zēnam cik cilvēki var būt nabadzīgi!

Kādu dienu bagātas ģimenes tēvs aizveda savu dēlu ceļojumā uz laukiem, lai parādītu, cik nabadzīgi var būt cilvēki.
Viņi pavadīja veselu diennakti nabadzīga zemnieka ģimenē.
Kad viņi atgriezās, tēvs jautāja dēlam: “Nu, kā tev ceļojums?”

“Izcili, tēt!”

“Vai tu redzēji, cik cilvēki var būt nabadzīgi?” tēvs jautāja.

“O, jā!”

“Un ko tu uzzināji?"

Dēls atbildēja: “Es redzēju, ka mums ir suns mājās, bet viņiem ir četri. Mums ir baseins, kas sniedzas līdz dārza vidum, viņiem ir upīte, kam nav gala. Mums dārzā ir importētas lampas, viņiem ir zvaigznes. Mūsu iekšējais dārzs sniedzas līdz vārtiem, viņiem pieder viss horizonts”.

Kad mazais zēns beidza, tēvs bija zaudējis valodu.

Viņa dēls piebilda: “Paldies tev, tēt, ka parādīji, cik nabadzīgi mēs esam!

Tas bija ievads, ievads tam kādas man ir sajūtas "iegriežoties" mājās kādā nedēļas nogalē. Šis mazais puika var teikt, ka izrauj vārdus man no mutes, pasaka visu priekšā. Pilsētniekiem, ar to es domāju rīdziniekus (nekā personīga + ir izņēmumi) to nesaprast.

RĪGA- haoss, steiga, ļoti bieži īgnu cilvēku portreti veras uz tevi sabiedriskajā transportā, slāviskie akcenti uz katra stūra, tas nomāc, kaut arī Rīga ir "pilna" ar izklaides iespējām. Protams, kas kuram izklaide - vienam izklaide ir katru nedēļu 4dien un 5dien iet uz klubu, citam izklaide ir kino, teātris, māksla, Vecrīgas ieliņu apgaita. Neteiktu, ka Rīgā nevarētu atrast lietas priekš sirds, taču tad ir jāgaida vasara, vismaz man.

Bet biju mājās šajā nedēļas nogalē - tā ir bauda, kad tu vari izārdīties pa sniegiem ar savu suni, tā ir bauda tīrīt sniegu, tā ir bauda izbaudīt klusumu. Piemēram, šorīt ejot uz autobusu, lai brauktu uz Rīgu, bija patīkami silts laiks, vējš bija pamatīgs, līdz ar to radīja trokšņus. Ja es būtu August Rush, tad noteikti šīs skaņas būtu par pamatu manai simfonijai. Tas, ka koku zari viens ar otru kaujas, sniega virpuļu bļāvieni pēc palīdzības, kāda klejojoša kucēna žēlie kaucieni pēc saimnieka, tas viss mani pavadīja pa ceļam uz autobusa pieturu. Šur tur pavīdēja arī sētnieka sniega lāpstas rupjā balss, taču varonis bija klusums, kas diriģēja šo orķestri...

Lai cik cilvēki varbūt laukos būtu nabadzīgi, salīdzinot ar pilsētniekiem, taču viņiem ne tikai pieder dabas dāvātās simfonijas skaņas, bet arī daudz kas vairāk, kaut kas tāds, ko nevar vārdos aprakstīt...