SKABARGA PAKAĻĀ - krāšņais zieds vai skabarga pakaļā...

ČAU visiem! ;)
man te sanāca padiskutēt ar dažiem cilvēkiem, par vienu konkrētu personību. Šo personību ir grūti raksturot - āriene ne par ko neliecina (cilvēks kopts, izskatās intiliģents, varbūt ne pieaudzis, bet ir līdzīgs saprātīgai radībai). Taču, kas notiek šī cilvēka (sauksim viņu par CIRVI, nē... labi, lai palieks CIRVIS) iekšienē ir katastrofa... Šī spītība, augstprātīga un cīņa par sava EGO atrādīšanu sabiedrībā, nerunāsim par draugu pulku, kur CIRVIS vienmēr grib būt pašā TOPĀ...

Tā uzvedoties viņš nemaz nesaprot, kādas var būt visam sekas... Pirmo reizi varbūt draugi piedos, bet tas jau šī mazā, zaļā un nepieaugušā cirvīša KĀTU neizmainīs... varbūt vienreiz mūžā vaig padomāt pirms dari, tad nebūs jāmeklē ziepes,lai varētu ieslidināties kādam KKUR dziļi sevī.... var pat nākties VAZILĪNU izmantot.

Cilvēki saka, ka CIRVIM pietrūkst uzmanības... tad nu mana galva, kurā ir pilns ar ģeniālām idejām, idomāja, ka CIRVĪTIM varag atrast otru pusīti, lai tas viņu kārtīgi izcērt, rūpējas par viņas domām un apmierina viņu...

Tādēļ es tev lūdzu, tavi draugi tev lūdz, radi, vecāki.... visi lūdz, lai tu CIRVI mainies, jo tā tu tikai daudzas lietas pazaudēsi - arī savus labākos draugus....

Karoč, man te baigais murgojums sanāca! :D Protams, ja tu saskati sevi šitajā visā, tad tā ir tava problēma... :D Bet mana doma ir šāda: "Nedari tās lietas, ko tev kādreiz nāksies nožēlot. Ja tu esi nikns, dusmīgs, tad dažreiz ir labāk paklusēt, jo vārdi spēj daudz (tie pat izraisa karus), bet ja kāds domā, ka ar vienu vārdu nevar pazaudēt draugus, tad viņš ļoti smagi kļūdās. Domājam, pirms darām...)

Pavasarīgu pavasari - ejam uz ZOO!

ugunsGRĒKS

Noteikti daudziem ir bijusi sajūta, ka tu esi krustcelēs... Tu tur atrodies, nevari, varbūt pat nezini kā var no šī ļaunuma izlīst ārā, tu tur sēdi un sadedz... Stulba sajūta.
Protams, daudzi jau nāks un vaicās vai nevar kkā palīdzēt, bet man nāksies teikt, ka TU TO NEVARI, tas nav tavos spēkos, jo ir tikai viens cilvēks - krāšņa būtne ar jauku smaidu un acīm, tik dzidrām ka lietus lāse, kas lēni slīd gar manu istabas logu. Tā ir viņa - tik skaista kā pirmais pavasara zieds, viņa smaržo pat labāk, VIŅA vienkārši ir labāka.... BET.... žēl,ka viņa ir mani iemetusi šajās krustcelēs, iemetusi negribot, bet dzīvē tā notiek, ka tev nākas kaut ko darīt, lai kā tu to nevēlētos. Tu aizdedzināji šīs krustceles, kur es sēžu, bet es gaidīšu... Gaidīšu līdz liesmas mani skars un visu izpostīs - izpostīs visu,kas mums reiz bija dārgs...
NEPIEĻAUJ TO!!!

P.S. PIEDOD par šo.